Bio

Fotogrāfija man ir komunikācijas veids, kas ļauj skatīties uz dažādām lietām un tās izprast, paturot tiesības palikt subjektīvam un dalīties savā subjektīvajā skatījumā. To varētu salīdzināt ar personisko dienasgrāmatu - domu, ideju, pārdzīvojumu un piedzīvojumu krājkasi - redzētā, dzirdētā, izjustā izteiksmes formu. Līdzīgi dienasgrāmatai, kuru Tu raksti tikai sev, bet raksti, izmantojot tos pašus burtus, vispārpieņemtos gramatikas un pareizrakstības likumus.

To, kas ir fotogrāfija un kāda ir tās vertība, nosaka ne tikai tehnoloģija un veids, kā iegūts attēls. Manā uztverē noteicošākais ir tas, kā mēs skatāmies uz fotogrāfiju- mūsu katra individuāla uztvere.

Bērnībā es baidījos no nezināmā. Baidījos apmaldīties, baidījos no raganām, ļaunajiem gariem un vilkiem pilsētā. Es nezināju, kas ir kauns, nebaidījos no nepazīstamām sejām, no kailuma.. no nāves. Es kāpu kokos, skraidelēju pa peļķēm, šūpojos 360 grādu leņķī, rāpoju pa kanalizācijas caurulēm un plostoju uz palu ledus gabaliem. Es daudz sapņoju, dzīvoju nākotnē, plānojot to, kādu Bārbiju un Kenu, un cik greznu māju un auto es varēšu sev atļauties nopirkt par savu naudu..kad izaugšu! Laiks ritēja lēni, bet man tik ļoti gribējās ātrāk kļūt pieaugušai. Cilvēkam, kļūstot pieaugušam, izgaist bailes par nezināmo. Rodas citas. Bailes smieties, bailes atklāties, bailes baidīties, bailes iemīlēties, uzticēties.. bailes dzīvot.

Meklējot kaut ko nesaprotamu, bet svētu savās skolas laika lietās, uzgāju kladi ar uzrakstu „Anketa”. Starp tajā laikā populārajiem jautājumiem „Kāda ir Tava mīļākā krāsa?, Ko Tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?, Kurš zēns Tev visvairāk patīk skolā?..” un līdzīgiem, bija arī jautājums „No kā Tu visvairāk baidies?” .. Bailes no sliktām sekmēm, no zirnekļiem, no tumsas, no vientulības.. Dīvaini. Es rakstīju, ka nebaidos ne no kā. Meli.

Copyright © 2007 by Marija Sribna
Hosting & support by WebLab